Laikam mana lielā raksta doma - kāpēc dzemdībām Jūs gatavojaties nopietnāk nekā zīdīšanai?
Abi procesi/notikumi ir tādi, kas atstāj iespaidu uz visu mūžu - gan mammai, gan bērnam. Svarīgi, nopietni un ļoti saistīti.
Dzemdības man nav necik mīļa tēma, un es neiedziļinātos, ja vien dzemdībām nebūtu tik milzīgas ietekmes uz zīdīšanu. Iedvesmojos rakstam pēc dzirdētā IBCLC dienai veltītajā GoldLearning lekcijā.
Man šobrīd ir jau sarežģīti atcerēties savu pieredzi, jo smadzenes daudz ko padzēš, pabāžot zemapziņā, tomēr jau vairāk kā trīs ar pusi gadu pagājuši... Bet gribu nedaudz padalīties, un esmu diezgan droša, ka lielākā daļa sieviešu visas savas dzemdību pieredzes atceras visu mūžu.
Manas dzemdības bija, maigi izsakoties, sadirstas.
Kaudze nevajadzīgas iejaukšanās un viss šķērsām tam, ko biju gribējusi (ar visu līgumu), un es zinu, ka daudzām manām Latvijā dzemdējušām lasītājām bija vismaz tāpat un arī sliktāk.
Man bija dzemdību plāns. Es biju gatavojusies - noskatījusies ļoti ĻOTI daudz youtube video, izlasījusi grāmatas, apmeklējusi kursus, pati piedalījusies dzemdībās, runājusi ar vecmātēm, redzējusi dažādas metodes un iznākumus, un man bija sava nostāja - šo mēs darīsim un šo nedarīsim, indukciju es negribu, gribu vannu, smieklu gāzi un atsāpināšanu es negribu, bērnu gribu uzreiz uz krūtīm un visi pārējie lai pi.. oj, tinās prom tiklīdz vien var. Nu, tā nenotika.
Bērnam bija citi plāni - viņš izdomāja turpināt palikt komforta zonā, resnēt un nenākt ārā ne nozīmētajā laikā, ne pēc tā. Atceros, kā raudāju par ierosināšanu, kā dzemdību sākums notika nevis ar vīru un vingrošanu, bet vienatnē ginekoloģijas nodaļā. Beigās dzemdības ar mani vienkārši notika, nevis es forši dzemdēju (nav brīnums, ka negribas atcerēties).
Indukcija, amniotomija (hz priekš kam), pēc tam smieklu gāze (ko negribēju), pēc tam narkotiskie analgētiķi (lai iet), plīsumi un epiziotomija (nu tak vienalga jau, griez), jo straujas dzemdības (nu tak a priekš kam amniotomiju tad vajadzēja?)... Viss vinkārši notika. Visi dzīvi un bērns vesels, aplausi un šampanietis.
Skaidrs, ka vajag iejaukties, jo bez iejaukšanās, dzemdējot pilnībā dabiski, pļavas vidū vai jūrā, ir pārāk liels risks mātes un bērna mirstībai. Būdama ārste, es to lieliski apzinos, better safe than sorry.
Tas, ko es nezināju, ir visu šo iejaukšanās metožu ietekme uz zīdīšanu.
Dzemdības un zīdīšana ir mūsu daba - fizioloģiski procesi, kuriem mūsu ķermeņi ir radīti - anatomija, kauli-saites-šuves, fizioloģija, hormoni, procesi, viss notiek loģiski un secīgi. Un jebkura iejaukšanās, pat neliela, var izjaukt šo secību. Nevarētu teikt, ka es neļautu iejaukties, bet es paņemtu līdzi dūlu, kas šēro un validē manas vērtības.
Es pavisam noteikti neļautu vecmātei paņemt manu bērnu, notīrīt viņu ar to smirdīgo zīdaiņu eļļu un saģērbt. Es būtu uzstājusi, lai viņš paliek ar mani netraucētā ķermeņa kontaktā, lai novērotu maģisko breast crawl, redzētu visas jaundzimušā darbības, līdz viņš pats atrod krūti.
Visas neonatologa pārbaudes var gaidīt divas stundas, easy, un arī pēc tam var tikt veiktas uz mammas vēdera. Bet es dzemdēju pusdivos naktī, un ārstu jau pamodināja, tāpēc Marku noņēma no manis nost, nu ko tu mammīt cepies, no biggie, tūlīt apģērbsim un dabūsi savu bērniņu atpakaļ. Saģērbtu. Šo es labi atceros, ka biju dusmīga, bet negribēju strīdēties, jo oksitocīns ņēma virsroku.
Kad dzemdēju savu dēlu, es jau biju ārste, bet vēl nebiju zīdīšanas speciāliste, tāpēc daudz ko nemācēju un nezināju. Bet šīs dažas lietas par zīdīšanu vēl pirms dzemdībām būtu jāzina un jādara ikvienam:
Visiem savlaicīgi saki, ka Tu zīdīsi bērnu un gribi zīdīt ekskluzīvi. Un vēlams uzreiz jau pati sev stabili noskaidro - kāpēc tas ir svarīgi.
Netraucēts tūlītējs āda-āda kontakts, kas turpinās 2 stundas pēc dzemdībām, un pēc tam iespējami biežāk un ilgāk - pie katras iespējas. Nevis 3 kārtas skaistu drēbju, jo paliks taču mazas, bet kails bērns pie kailas mammas vai tēta. Es veltītu atsevišķu rakstu tam, cik svarīgs ir šis skin-to-skin kontakts.
Iemācies atslaukt pienu ar roku. Bērns var būt miegains pēc dzemdībām, it īpaši, ja ir bijusi iejaukšanās ar medikamentiem (anestēzija, oksitocīns), un viņš var negribēt ēst, bet, ja viņš nezīž, tad Tev jāslauc pirmpiens, lai stimulētu piena veidošanos turpmākajiem mēnešiem. Nevar vienkārši gulēt un gaidīt, kad bērns modīsies un ēdīs.
Pirmajās 24 stundās veselam bērnam nav vajadzīgs papildus piens vai maisījums, pietiek ar pirmpiena pilieniem. Ja nezīž - atslauc ar roku un dod no karotītes.
Bērni, kuru mammas dzemdībās saņem šķidrumus vēnā, var būt miegaināki un zaudēt vairāk svara pirmajās dienās - uz tūskas rēķina, un tas nenozīmē, ka viņiem jādod papildus maisījums vai cits šķidrums.
Ja kaut kāda iemesla dēļ pēc dzemdībām mamma un bērniņš nevar būt kopā, mammai jāuzsāk piena atslaukšana iespējami drīz un bieži. Un nekas, ka nāk 2-5 pilieni, tā ir norma pirmajā dienā.
Nekāds knupis pirmajās dienās (nedēļās). Ja bērns grib zīst - lai zīž krūti. Ja Tev sāp - labo satvērienu. Nedod. Nekādu. Gumiju. Tam var būt būtiskas sekas!
Novēroju, ka sievietes daudz rūpīgāk gatavojas dzemdībām, nekā zīdīšanai (Tu arī pamanīji?), kaut dzemdības ilgst nu max 1-2 dienas, bet zīdīšana… nu cerams, ka ilgāk. Skaidrs ir viens - atšķirībā no dzemdībām, zīdīšana bez Tavas iesaistīšanās ar Tevi nenotiks, un Tavā vietā to neviens neizdarīs.
Zinu, šis ir drusku raw un kategoriski. Viss uz visiem nekad neattiecas, bet man liekas svarīgi dalīties ar šādu skatījumu. Atstāj komentāros kādu signālu, vai šis rezonē un liekas svarīgs.
Šo raw pieredzi jādzird visām. Varbūt vajag padalīties kādā no populārajiem podkāstiem 😃
Man scenārijs pat ļoti līdzīgs tik smieklu gāzi aizvietoja EA.
zidit.lv lekcijas gan pirms gan pēc dzemdibam skatījos daudz. vislabākais kas vien var būt!
Un tāpat visvairāk jau sanāk mācīties caur prakstisko pieredzi ar mazo.
Gatavoties vajag un tieši dzemdibam ne tik daudz kā zīdīšanaI un pēcdzemdībām!